Un tā dienas paiet. Pulkstenis nosit divdesmitceturto stundu un "tinkš" , esam jau nākamajā dienā! ja man būtu tāds spēks apturēt laiku vai likt tam ātrāk doties uz priekšu, tad zini, es diezvai to izmantotu! Jāļauj taču visam notikt kā jānotiek, jāļaujas mirklim un jāizbauda viss , ko dzīves kārtis mums liek priekšā. Es ļauju saulei apcepināt manu ķermen, es ļauju lietum sevi saliedēt viscaur slapju, es ļaujos!
Un tā tik uz priekšu.. basām kājām, rozā brillēm un velosipēdu! (:
Betes ticu, ticu, ka pēc kādiem desmit gadiem man piederēs maza mājiņa liela lauka vidū! Ar ziliem logiem un sarkanu jumtu. Tur es varēšu aizbēgt no ikdienas saburzītajiem soļiem, tur es varēšu būt, būt pati sev!
Un es ticu, ka tur mani sagaidīs suns vārdā Reksis, tāds maziņš, noplucis klaidonis ar vienu ausi stāvus gaisā, bet otru - nošļukušu.
Tā dienas paiet, nokrīt kā lietus lāses un pārvēršas lielā atmiņu peļķē. Katra lietus lāse atšķiras no otras. Pirmā pilna ar piedzīvojumiem, bet otra - pilna asarām.
Tā nu tas ir.. saule uzlec un noriet! Dena atnāk un aiziet! ... Pulkstenis nosit divdesmitceturto stundu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru