Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka Tava dzīve ir ievirzījusies nepareizajā gultnē? Sajūta, ka viss ,ko Tu dari ir nepareizi un pilnīgi lieki?
Es apmaldījos.
Parasti, apjaust to, ka kaut kas manā mazajā pasaulītē īsti nav kārtībā, palīdz mana veselība. Tā ir kā tāds laimes/prieka termometrs. Ja kaut kas nav labi, tad veselība piesaka streiku un liek Tev uz brīdi apstāties un padomāt... Un šoreiz es apstājos uz daudz dziļākas pauzes, kā parasti. Jau trešo nedēļu esmu veselības nomocīta, slimnīcas izbraukājusi un BEIDZOT, beidzot esmu pie tās pieturzīmes, kura neliek punktu, bet gan daudzpunkti. Varbūt pat izsaukuma zīmi galā. Jo jā!! dzīve ir jāmaina, sasodīts, ir taču jādzīvo tā, lai pašam ir prieks un piepildījuma sajūta, nevis jāizdzīvo kāda cita dzīve un sapņi! Un zini kas ir pats smieklīgākais? Es pie šīs atziņas nonācu mizojot kartupeļus, kad ar mammu kopā gatavojām vakariņas. Man pietika tikai ar vienu viņas frāzi, kad es sajutu viņas milzīgi lielo ticību man un maniem sapņiem. Sajūta, ka viņa man tic un vienmēr būs man blakus, lai arī cik krasus pavērsienus es vēlos veikt, ir nepārspējama. Es uzreiz jūtos daudz stiprāka un sāku pati ticēt saviem spēkiem un tam, ka es beidzot varu lēkt laukā no straumes un tiešām darīt to, ko patiesi vēlos. Uzspļaut stereotipiem un eksperimentēt. Atļauties atkabināties no tiem akmeņiem ,kas jau kādu laiku mani ir vilkuši aizvien zemāk un sākt pašai stūrēt savu dzīves vilcienu. (Ar mīļajiem blakus, protams)
Ir lietas, kuras es nevēlos mainīt. Tās ir manas dzīves pamatā, pārējais apaug ar laiku. Un es esmu gatava apaudzēt savu sapni tā, lai tas kļūst reāls un materializējas.
Es nekad nebiju domājusi par to, ka diezgan krasas pārmaiņas, kaut šobrīd tikai domu līmenī (ne uz ilgu laiku), manī radīs tādu prieku un laimības sajūtu. Slimība jau gandrīz ir uzvarēta un iekšēji sāku justies aizvien stiprāka.
Varbūt tiešām brīžiem vajag apstāties un izvērtēt savu dzīvi. Izvērtēt to, vai Tev tiešām patīk tas, ko Tu mācies, tas, kur Tu dzīvo, tas, kādi cilvēki ir Tev blakus un tas, ko Tu vēlies iesākt ar savu dzīvi ne tikai rīt, bet arī parīt, aizparīt, nākamgad, pēc desmit gadiem. Vienmēr sāc ar sevi! Ja kaut kas neapmierina - sāc ar sevi, jo visas dusmas taču slēpjas Tevī. Nu nebūs tā, ka katrā situācijā ir jāmeklē kāds grēkāzis - vienkārši apsēdies un padomā, kas nogājis greizi! Un es celšos un iešu - iešu tikai uz priekšu, neskatoties atpakaļ, neļaujot cilvēkiem jaukt manus sapņus un pavadīšu daudz laiku tikai ar sevi- savām sajūtām, domām, kādu grāmatu un būšu sev. Jo, ja mēs mīlēsim sevi, tad arī citi mūs mīlēs. Nevienam nepatīk gļēvi cilvēki, kuri bezmērķīgi "blandās" pa pasauli meklējot laimi. Es sevi sāku iemīlēt no jauna un tas dara mani aizvien laimīgāku katru dienu!
Mīli sevi un tapsi mīlēts (:
Ar lielu mīlestību,
Tava Anete
