svētdiena, 2012. gada 11. novembris

Vai pieķerties aizliegts?

Ir vēls vakars, viņa dzird kā lietus lāses sitas pret loga rūtīm. Atskan šī dziesma un pārdomas sākas.
Kāds skumst.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas citu, sev tuvu cilvēku sāpi, izdzīvo gandrīz kā savu. Šoreiz šis stāsts būs par pieķeršanos. Par to, vai vienmēr visiem stāstiem ir jābeidzas tā, ka kādam sāp? Vai tiešām mums ir tik sasodīti grūti vienam otru novērtēt, izjust un saprast to, cik mēs tomēr esam lieli kalnu gāzēji un purvu bridēji citu dēļ. Arī es savā ,pavisam īsajā, dzīvē esmu uzķērusies uz tādiem cilvēkiem, kuri Tev ir kaut kas ļoti tuvs un sasodīti mīļš, bet viņiem tu - kaut kas pavisam mazs un niecīgs. Šādi cilvēki parasti pie tevis uzturas tikai tik ilgi, līdz iegūst to, pēc kā ir nākuši. Dažreiz tā ir īslaicīga draudzība, dažreiz mantiskas vērtības, bet sliktākajā gadījumā - daļa Tavas sirds. Un tad Tu esi nomākts un nesaproti, kā varēji uzķeries uz tāda nelieša/tes un kā, vispār, Tu neredzēji cauri pašai būtībai, kuru citi Tev tik ļoti centās ieskaidrot. Bet nē - Tu tikai laid visu gar ausīm un naivi tici, ka šoreiz viss būs citādāk, šoreiz man nesāpēs...Bet sāp. Sāp, pat ārprātā! Ar laiku viss sadzīst, visi sniegi kūst, pavasaris līdz ar lediem salauzis ir arī mūs (Atsaucos uz SP).Vajag noturēties. Un vajag salaboties un mēģināt saprast, ka beigu beigās, galu galā viss taču būs labi, lai arī tajā brīdī tā nebūt neliekas. Būs, es ticu! Es Tev ticu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru