otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

Tā vienkārši

Nevarētu teikt, ka šovakar ir tas īstais vakars, kad mani pārņem sajūta, ka ir laiks rakstīt Tev. Bet es vienkārši vēlējos ar Tevi aprunāties. Tāpat vien. Tā vienkārši.
Augstāk pievienotā dziesma man ir mīļa jau n-tos gadus. Atceros, kā jau izsenis ir licies, ka šīs dziesmas lirikas un melodija ir kā sniegpārsla, kas kūst uz mēles - pavisam viegla, gaisīga un patiesa. "It's always all about emotions, always bigger than the oceans. No where to run no where to hide".
Varētu teikt, ka man šodien ir tāda emotional afterparty sajūta. Sentiments, varbūt. Šovakar ar lielisko melno ģitāru, kura skan tik dziļi, cik dziļi vien es varētu izteikt savas sajūtas, esmu izspēlējusi tik daudz sen aizmirstu dziesmu. Sākot ar "Boats and Birds" un beidzot ar "We found love", tā klusi, maigi un izjusti. Šī ģitāra pie manis ir atceļojusi pavisam nejauši un ,patiesībā, es nemaz nezinu tās īsto īpašnieku. Zinu tikai to, ka tā ir pilna ar sajūtām, pieredzi un skaistumu. Melna, akustiska lēdija ar sudraba stīgām.
Laikam manu rakstītvēlmi ir iedvesmojis arī tas, ka esmu iegādājusies milzīgu krūzi, kurā ietilpst 0.5litri tējas vai kakao. Šobrīd tieši otrais variants! Krūze tik liela, ka pie tādas rodas arī lielās domas, nu tādas ,kuras esmu gatava izstāstīt arī Tev. Piemēram, par to, ka šobrīd dzīvē piedzīvoju milzumlielas pārmaiņas, kuras viennozīmīgi ietekmēs manu turpmāko dzīvi. Bet jātur īkšķi un jācer, ka viss piepildīsies. Es lecu augstu, tik augstu, lai varētu ar pirkstu pabakstīt mākoņus! Bet kas gan būtu cilvēks bez ambīcijām un sapņiem? Kas gan būtu  cilvēks, kurš vadās pēc pierakstiem un citu izteiktām tēzēm? Pašam taču peļķē jāiekāpj, lai saprastu cik tā dziļa. Starpcitu, es uz pāris dienām biju izolēta no kompjūterpasaules, līdz ar to atlika vairāk laika grāmatām. Es beidzot pabeidzu vienu fantastiski labu grāmatu, kura man lika gan smieties, gan skumjās nodurt galvu. J.Green "Looking for Alaska", stāsts par pusaudžiem, mīlestību, īstās dzīves meklējumiem, pilnīgām muļķībām un citu izjokošanu. Stāsts par dzīvi, kuru dzīvojam. Par labirintu, kurš mums ir jāizdzīvo. Skaisti, visnotaļ! :)
Krūze tukšojas un man sāk aptrūkties vārdu. Sajūta ir un patiesībā ir arī daudz notikumu, par kuriem varētu Tev izstāstīt. Bet kas gan būs stāsts par notikumu, ja tam nebūs vēl īstā atrisinājuma?

Lai Tev skaists un mierpilns šis jaunais gads. Mīli sevi un neapmaldies savā labirintā. :)
 Ja vēlies ar mani parunāt - droši raksti, es noteikti Tev atbildēšu!

Ar vissiltākajiem un šokolādes saldiem sveicieniem,
Tava Anete

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru