ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Jautājumi un atbildes

Esi sveiks, sen neredzētais!

Es zinu, ka nav godīgi rakstīt Tev tikai tad, kad nu galīgi viss ir sakrājies un nevelk uz runāšanu ar mīļajiem. Varbūt arī viens no iemesliem ir tas, ka esmu mazliet izolēta no ārpasaules, telekomunikāciju dēļ. BET ne par to ir šis stāsts.
Mans stāsts ir par to, cik patiesībā grūti ir saprast pašai sevi brīžos, kad atskaties uz savu pagātni. Nav runa par apēsto burgeru daudzumu vietējā ēstuvē vai to, cik litri dažādu dziru tiek patērēti mēneša laikā. Runa ir par uzvedību, pateikto, izdarīto... par sabojātiem brīžiem, kuri patiesībā varēja beigties pavisam citādāk, jo Tu taču nekad nezini un arī nezināsi par to, kā būtu ja būtu.
Un fakts, ka mēs augam un attīstāmies ar katru dienu, ja paši to vēlamies, protams, ir taisnība. Jo? Jo es Tev izstāstīšu stāstu, kurš manī sēž jau kādu laiciņu, kas kalpo kā laba mācība man pašai.
Nevarētu teikt, ka esmu īsts attiecību cilvēks. Parasti ir tā, ka man cilvēks ļoti ātri paliek neinteresants. Jāatdzīst, ka neuzskatu savu vecumu par tik nopietnu, lai jau meklētu sev līgavaini vai bērnu tēvu, bet tomēr ik pa laikam tik ļoti sailgojos pēc tās mīļuma sajūtas, pēc tā, ka kāds tiešām gaida Tavu zvanu. Bet tad, kad ar mani tas notiek, tad es ar katru dienu vairāk iedziļinos cilvēkā, meklēju lietas, kas man varētu nepatikt, lietas, kas varētu visu sabojāt. Visticamāk tas ir tādēļ, ka esmu daudz kritusi un apsitusies pret ne tiem labākajiem stūriem. Sāpējis ir daudz un ļoti... varbūt arī tas ir iemesls, ka ,visas attiecības uzsākot, jau domāju par to galu. Bet, reiz bija Anete un rez bija viņš, kurš apgrieza manu pasauli otrādāk. Tās bija manas pirmās ,teiksim, nopietnākās attiecības, kad abi jau uzvedamies kā pieauguši cilvēki, nevis kā iepinušies tīneidžeru afērā. Tas jau bija laiks, kad dzīvoju patstāvīgi Rīgā un ballējos tā, kā kārtīgai studentei pienākas. Jūrmalā es biju reti, bet bija diena, kad es tiešām pati jutu, ka jā, noteikti jāaizbrauc uz pasākumu, atbalstīt savējos. Tur arī mēs iepazināmies - saskatījāmies un viss , bija :) Un tad nu sākās mana kļūda - es pārāk ātri cilvēku pielaidu sev klāt, nepagāja ne pāris nedēļas kad viņš jau man palīdzēja pārvākties uz jauno dzīvokli, bieži dzīvoja kopā ar mani. Es jutos sasodīti labi brīžos, kad viņš ir man blakus, jo šīs bija pirmās attiecības, kurās es varēju būt es pati - pavisam patiesa. Arī viņa/mani draugi kļuva par mūsu, ballītes par mūsu, brīvdienas - mūsu. Ak jā, aizmirsu pieminēt, ka brīvdienas ne man ne viņam praktiski nebija. Līdz ar to mēs sākām tikties aizvien retāk. Es iekšēji jutu, ka nebūs labi, ka man noteikti sāpēs un tā arī notika. Pēc pāris dienām es saņēmu no viņa ziņu, ka viņam nav man laika, viņš nav gatavs attiecībām un tā tālāk - visi tie meli un bulšiti ko viņi stāsta. Tu pat nevari iedomāties kā es tovakar raudāju. Jāsaka paldies Katei, kura bija blakus un sēdēja ar mani līdz es iemigu. BET jau nākamajā dienā es saņēmos un pateicu sev - nē, Tu neesi nekāda nīkule, kura tagad pārdzīvos mūžīgi. Es cēlos un turpināju savu ceļu- šoreiz vienatnē. Pagāja gandrīz gads, kad pavisam nejauši iepazinos ar kādu puisi, kura dēļ es jutos gatava atkal mēģināt būt ar kādu kopā. Jāteic, ka vakars, kad iepazināmies ir atsevišķa ieraksta vērts, jo šajā vakarā viņš noteikti nebija manas laimes avots. Tajā vakarā es piedzīvoju "tik tuvu, bet tomēr tik tālu" sajūtu ar cilvēku, kuru šaubos vai kādreiz satikšu, jo apstākļi liek kārtis pavisam citādāk. Bet toties es tiku pie jaunām attiecībām ar jauku puisi,  kurš bija "sievasmātes sapnis", tā teikt. Zini, es senāk teicu, ka ļoti vēlos attiecības, kur es puisim patīku vairāk, nekā viņš man, jo tad es jutīšos droši un stabili. HA! Pati pēc tam smējos par savu stulbumu, jo patiesībā tā ir visbriesmīgākā sajūta, kad jūti, ka cilvēks ir Tavs uz visiem 100%, bet Tu dod tikai pusi. Es biju patiešām nelaimīga, lai gan man bija attiecības, kādas varētu patikt jebkurai meitenei manā vecumā. Es ilgi mocījos, jo nevēlējos viņu sāpināt, bet beigās neizturēju un to visu izbeidzu ar tekstu "man nav laika, neesmu gatava attiecībām". Ironiski, ne?
Nu lūk, un tad es sapratu, kāda patiesībā es biju muļķe savās pirmajās attiecībās. Vienmēr ir jāpaskatās uz situāciju no malas, lai varētu saprast tās īsto dabu.

Un te nu es esmu - vēljoprojām viena, gaidot savu princi baltā Lamborghini.

Lai Tev skaisti!
*Tava Anete

1 komentārs:

  1. Es gribētu pateikties Lapo Micro Finance par man izsniegto aizdevumu. Mani vairākas reizes pievīla, cenšoties saņemt aizdevumu, līdz es uzgāju Lapo Micro Finance, kurš man piešķīra aizdevumu 23 000 USD vērtībā, lai rūpētos par savu slimo bērnu. Ja jums šodien ir vajadzīgs reāls aizdevējs, sazinieties ar Lapo un neapmāniet. Sazinieties ar e-pasta adresi: lapofunding960@gmail.com

    AtbildētDzēst