/kā jau katrā filmā - ir nepieciešama daļa, kurā viss tiek sarežģīts, arī viņas filma noteikti nespēja bez tā iztikt/
Laiks rit, bija jau pagājusi aptuveni nedēļa kopš viņi pēdējo reizi satikās. Nekādu zvanu, nekādu sms, nemaz nerunājot par vēstulēm. Viņa sēž darbā, ar domu, ka viss, viņi taču vairs nesatiksies. Viņa taču nebūs tā, kas viņam rakstīs pirmā, varbūt, tas nebija liktenis?! Dienas pilnas dažādiem piedzīvojumiem, kas,protams, nav tik krāsaini kā ballīšu nakts raibumi, bet tomēr! Un viņa jau ir aizmirsusi par viņu. "Ja tas būtu bijis liktenis - viss izvērstos pavisam citādāk" ,viņa domā.
Rīts. Kafija. Darbs. Viņa domā par nākamās dienas ballīti un gaida, kad viņas sirdsmeitene pie viņas atnāks. Un te pēkšņi - sms. Neko nedomājot, viņa atver šo ziņu un ieraugot sūtītāja vārdu pēkšņi izplaukst platā smaidā - viņš. Viņš, kurš bija pazudis uz nedēļu, pamatīgi atvainojās par visu un turpina viņu nobērt ar kaudzi jautājumiem! Viņa smaida.
Ballīte. Viņa jūt, ka viņš ir tas, kas viņas ballīti padarījis krāsaināku, pat neesot tajā. Labais garastāvoklis viņu nepamet līdz pat pirmajiem saules stariem, līdz pat nākamajām sms. Viņa jūtas laimīga par to, ka ir kāds, kas par viņu uztraucās, domā, un pat virtuāli saskandina, kad viņa to lūdz!
Dienas paiet, viņi turpina sazināties, bet tā arī pietrūkst laika, lai satiktos! Drīz, pavisam drīz, viņa apsola!
5diena. Viņa beidzot bija nolēmusi palikt mājās, bet ,protams, šis plāns izjūk un viņa dodas lielpilsētas virzienā, lai izbaudītu trako nakts dzīvi tur! Viņi sarunā satikties klubā, bet ,diemžēl, viņai bija jādodas prom, rīt taču svarīga diena, vai ne? Viņš apsola, ka nākamajā dienā viņu obligāti apciemos tur - Jūrmalā! Viņa smej un saka - labi, labi, turēšu Tevi pie vārda!
6diena. Visa diena pavadīta steigā un stresā, jo uztaisīt pasākumu priekš 180 dalībniekiem 7 cilvēku "lielā" komandā nebūt nav viegli. Vakars, viņa beidzot satika sen nesatiktos, jaukos cilvēkus, kas viņu iepriecināja ar faktu, ka nebūt nav palikuši iedomīgāki vai visādi citādi neīstāki, laikam ritot! Un te pēkšņi ziņa - viņš brauc pie viņas. Smaids.
Nakts. Viņi sēž pie viņas, mazā, pavisam šaurā draugu lokā, smejas un pēkšņi viņa saprot, ka tas taču bija tas, ko viņa bija vēlējusies ,guļot zem klajas debess, zvaigžņu lietus laikā! Ir! Un nu viņas puncī riņķo pavasaris, jo ir kāds, kas maigi noskūpsta atvadoties, pamostoties, vai vienkārši tāpat profilaksei, tā teikt! (:
Un tātad, kāda tad ir šīs filmas, kas pavisam noteikti nav balstīta uz patiesiem notikumiem, morāle?
Vēlaties, mīļie, sapņojiet un stāstiet savus sapņus citiem , jo tieši tas ir veids, kā pierunāt tos piepildīties! Ticat, ka katrs no jums var būt kaut uz mirkli laimīgs! nekas nav mūžīgs, tieši tādēļ ir jābauda, jātver katrs mirklis, ko dzīve mums sniedz. Vismaz, kā es saku, "būs ko stāstīt mazbērniem". Mēs taču dzīvojam vienreiz!
Veiksmi vēlot, jaunajam mācību gadam sākoties - Jūsu Anete, kura smaida (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru