otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Mazliet kailāk.


Reizēm man liekas , ka ar mani Dieviņš trenējas kā ar futbolbumbu. Atvelk kāju un gāž pa ribām. (Cik nu Dieviņš vispār var gāzt!) Un nekā es nezinu, ar ko viņš spēlē. Piespēlējis mani velnam vai Firsovam, vai Pelem, vai tur puikām pagalmā, bet - nē, viņš spēlējas viens pats. Erceņģelis Miķelis stāv pie vārtiem, bet vārtos Dieviņš mani nesit, tad es varu izripot pasaulē. /Imants Ziedonis
Laikam šovakar esmu iegrimusi kaut kādās iekšējās sajūtās. Ar katru dienu, aizvien vairāk saprotu, ka cilvēki ir viena riebīga padarīšana. Tu dari visu ,lai tikai visiem būtu labi, bet kādēļ? kādēļ ļaut citiem tevi izmantot kā tādu futbolbumbu.. un ja nu man nepatīk futbols? Brīžiem mani pārņem tāda bezcerības sajūta. liekas, ka viss, ko dari ir absolūti bezjēdzīgi. un tu tikai centies un centies visu paspēt, skrien no punkta A uz punktu B, pēc tam C un visbeidzot D (un tā tas iet uz riņķi, riņķi vien). Ir brīži, kad sabrūku, piemēram, šovakar. Tad nākas atzīt tikai vienu - ir laiks domāt par sevi. TIKAI sevi.. vienmēr, lai arī ko Tu sāktu, sāc ar sevi. Tu noniecini citus? sāc ar sevi! Tu dod citiem padomus? sāc ar sevi! SĀC!

1 komentārs:

  1. Apstājies un pajautā klusumam... Tas mēdz arī atbildēt. Kas ir klusums? Kas ir miers?

    AtbildētDzēst