Daudz pavadot laiku mājās, pastāv pavisam liela iespēja, ka Tu sabojāsies.. gluži kā ābols, kas ilgi stāv uz galda, nevienam nevajadzīgs. Bet ja šis te ābols atrastos grozā kopā ar citiem , sev līdzīgiem āboliem, tad viņš vairs neizskatītos tik skumjš, jo kādam varbūt tie melnie caurumi ir vairāk, sačokurojusies āda arī. Tā jau ir, vai ne?
Šovakar mans draugs ir Thom Yorke. Noķēra mani ar savu noskaņu, paldies!
Zini, brīžiem es pati nesaprotu, ko daru! Varbūt tas patiešām ir sasodīti muļķīgi, dzīties pakaļ kaut kam nezināmam, traukties pa lielceļu, pārsniedzot ātrumu, smieties un noreibt, ilgoties pēc mīlestības un ļauties trakiem deju ritmiem pat tur, kur tas nav ļauts.. Varbūt es par daudz atļaujos?
Bet, protams, vienmēr ir izvēle. Ir iespēja doties vieglāko ceļu, kurš ir tik stabils un perspektīvs, cik vien var būt! Bez sāpēm, bez trakulībām, bez...manis pašas, jo ejot vieglāko ceļu, mēs varam pazaudēt paši sevi.
Krustceles? Varbūt..
Šodien man kāds jauks cilvēks jautāja - Anet, Tu esi laimīga? Zini, es vairs nespēju atbildēt. Jā, protams, man ir viss, kam vajadzētu padarīt mani laimīgu, bet kaut kā tomēr trūkst. Nav tās īpašās pavasara sajūtiņas tur pakrūtē. Tā lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru